Jeruzalemes tempļa nabadzīgo bruņinieku ordenis (Templiešu ordenis)

Templiešu bruņinieku aizsākumi meklējami jau labu laiku pirms to parādīšanās, grūti nosakāmā laika dēļ. Veiksmīgais Pirmais Krusta karš (1096-1099) atvēra Svēto zemi kristiešu svētceļniekiem. Par spīti tam, ka krustneši triumfēja un pārņēma Jeruzalemi (1099.gada 15.jūlijs), neviens no reliģiskajiem ceļotājiem nejutās drošībā. Svētceļnieki tika aplaupīti vai beidza savu ceļu daudz tuvāk Dievam, kā bija iecerējuši, jo apkārt klaiņoja vietējie laupītāji un krustneši ar mazākām ambīcijām.

Hughes de Payns un Geoffroy de Saint-Omer ieraudzīja svētceļnieku apdraudējumu. (Iepriekšminētie, kas piederēja Šampaņas grāfa saimniecībai bez bēdu dzīvoja saskaņā ar Svētā Augustīna likumu). Viņi nolēma apsargāt Jeruzalemes bīstamāko pievadceļu: Atlīta pāreja ( the Athlit Pass). Pāreja vēlāk kļuva zināma kā 'Chateau Pelerin'.

Boldvins (Baldwin) II, Jerazulemes karalis, 1118.gadā pēc atgriešanās Svētajā pilsētā, piešķīra templiešu ordenim daļu no Pils kā apbalvojumu par viņu darbiem un padevību. Uzdāvinātā daļa atradās Salomona tempļa teritorijā. Rezidence tika pie nosaukuma, kas arī ir kā simbols Templiešu ordeņa aizsākumiem. (Salomona templis tika uzcelts 961.gadā pirms Kristus dzimšanas, bet Kaldeji to iznīcināja 587.gadā pirms Kristus dzimšanas. To uzbūvēja no jauna, bet Romas imperators Adriens pilnībā iznīcināja to 135. gadā.)

Franču bruņiniekiem - Andre de Monbard ( Svētā Bernarda māsasdēls/brāļadēls), Gondemare, Godefroy, Roral, Payen de Montdesir, Geoffroy Bisol un Archambaud de Saint-Agnan - vienots redzējums bija aizsargāt svētceļniekus. Ar labvēlīgiem nodomiem 2 bruņiniekiem pievienojās vēl 7 citi. Templiešu ordenis 1119.gadā bija izveides procesā.

Nākamie deviņi gadi nenesa lielu izaugsmi. Šajā tukšajā laikā uzradās spekulācijas un neskaitāmas sazvērestību teorijas, bet mūsu stāsts turpinās 1128.gada 14.janvārī.

Troja bija Šampaņas galvaspilsēta, Cisterciešu ordeņa bufervalsts un Hughes de Payns mājvieta. Tā bija arī Trojas padomes vieta. Trojas padomi sasauca pāvests Honorius II, lai sakārtotu dažas Parīzes bīskapijas un noregulētu citus Francijas baznīcas jautājumus. Padomi vadīja kardināls Matthew un bīskaps Albano. Viņi norādīja Bernardam no Clairvaux padomes sekretāram un apsūdzēja viņu, uzrādot sinodes statūtus. Bernardam varētu būt bijis savs apspriežamo jautājumu saraksts.

Bernards pārveidoja Svētā Benedikta likumus, lai izveidotu savu Cisterciešu ordeni. Ar nelielu piepūli, šāda pārveide varētu būt piemērota arī Templiešu ordenim. Pirmie templieši izdeva Svētā Augustīna likumu kopija, ko izmantoja Svētā Viktora abatijas mūki. Viņi saņēma to, līdzko Svētā Ausgustīna likumi tika izveidoti Jeruzalemē, tāpat kā viņu pēcteči saņēma likumus, kad Godefred de Bouillon radīja Svētā kapa kanonu ordeni. Kad Hugues de Payns devās uz Trojas padomi, viņš paņēma sev līdzi Svētā Augustīna likumu kopiju. Viņš lasīja likumu pantus klātesošajiem, kuri diskutēja, kuri panti ir piemēroti un kuri ne. Protams, Svētais Bernards piedalījās šajās diskusijās. Tika nolemts, un Johannes Michaelensis tika lūgts pārrakstīt Templiešu ordeņa likumus saskaņā ar Padomes ieteikumiem. Rezultātā, tas tika nosaukts par Likumiskām tiesībām. Likumisko tiesību kopija tika glabāta Svētā Viktora abatijā, Parīzē, taču tā saturs netika publicēts līdz pat 1641.gadam. Līdz tam laikam ikviens domāja, ka Templiešu likumi ir zuduši uz visiem laikiem... Tādejādi Trojas padome izveidoja Likumus un sankcijas. Templiešu ordenis piedzima. Patiesi, daži uzskata, ka Ordeni izveidoja Bernarda no Clairvaux jeb Svētā Bernarda politika.

Nākamā liecība, kas norāda uz Svētā Bernarda svarīgo lomu Templiešu ordeņa dzimšanā ir pierādījums viņa vēstulē “ Jaunās bruņniecības slavēšana” (In Praise of the New Knighthood’). Šo vēstuli rakstīja Svētais Bernards kā atbildi uz Hugues de Payns prasību dažus gadus pēc Trojas padomes (starp 1132. un 1136. gadu). Tai laikā Templiešu ordenis kļuva plaši pazīstams un daudz personas vēlējās tajā iestāties, sadzirdot Svētā Bernarda vārdus: "Notikumi Jeruzālemē satricināja pasauli. Salas sadzirdēja un cilvēki no tālumiem saklausīja. Tie pūļiem vien devās no austrumiem un rietumiem, kā plūdu straumes, nesot gaviles nācijai un kā plūstoša upe piepildot ar prieku šo Dieva pilsētu. Kas gan varētu būt vērtīgāks un jaukāks, redzot, ka tik liels skaits dodas atbalstīt mazākumu?”

Svētajam Bernardam kā patronam pieņemšana darbā bija tikai formalitāte.

Panākumus var mitoloģizēt, tāpat kā to izskatu. Templiešu ordeņa tēls bieži tiek neprecīzi attēlots. Tikai no 1147.gada pāvests Jūdžins III (Eugene III) atļāva Templiešiem valkāt sarkano krustu. Pirms tam bruņinieki valkāja baltus mēteļus un seržanti brūnus. Tā, kā gleznas un bildes parāda, ka krusts tika novietots dažādās vietās, bet patiesībā to šuva uz Templiešu ordeņa auduma sirds pusē, kreisā. Papildus krusta novietojuma nesakritībai, katrs Templiešu ordeņa periods tika attēlots citādā veidā. Kā piemēram, 17.gadsimtā Jacques de Molay tika attēlots, valkājot cepurē ar spalvu. Iespējams pieņemams Musketieriem, bet pilnīgi pretēji Krustnešiem.

Vairāk kā pēc pusotra gadsimta Templiešiem pieauga vara un sava aura. Svētais Žans de Akrs 1291.gadā krita un tad Templieši atgriezās rietumos. Tā kā vairs nebija svētceļnieku aizsardzības misijas, izveidojās sašķēlums. Vēsturnieki runā, ka Askalona krišana 1153.gada augustā ir dažu Ordeņu meistaru pagaidu varas ambīciju piemērs. Boldvins III, Jeruzalemes karalis, 1153.gadā nolēma aplenkt Turcijas vareno Askalonu. Templieši un Hospitālieši pievienojās Karaļa armijai. Kad jau pilsētas sienai tika izveidots caurums, Templiešu varenais meistars Bernards de Tremelejs un viņa karavīri nobloķēja to un neļāva Hospitāliešiem ienākt. Bija domāts, ka nobloķēšana ļaus Templiešu bruņiniekiem brīvi pārvaldīt pilsētu. Tā vietā, tas ļāva Turkiem veikt pretuzbrukumu un visi Templieši, kā arī viņu Meistars tika nogalināti. Cīņa starp Templiešiem un Hospitāliešiem tika cītīgi aprakstīta. Tas bieži izraisīja saspīlējumu krustnešu nometnēs un radīja negatīvu ietekmi uz Franku kohēziju Svētajā zemē. Templiešu atgriešanās rietumos neviens nepiedeva. Daļēji bez finansiāliem zaudējumiem svētajā karā, Ordenis kļuva bagātāks ar katru dienu. Ziedojumi, pirkumi, aizdevumu procenti...Varas nostiprināšanās veicināja Franču feodālisma nonākšanu apjukuma fāzē.

Filipam IV skauda Templiešu labklājība un vara. Iesākumā viņš centās izmantot bruņiniekus saviem mērķiem. Filips loloja cerību, ka slepus varēs iegūt Ordeņa Varenā Meistara vietu, paliekot arī Francijas karalis. Paliek atvērts jautājums - kurš gan pielietoja lielāku spēku. Pēc tam Templieši bija baņķieri Eiropas muižniecībai. Viņi augstu vērtēja Henriju III no Anglijas, Luisu IX un FIlipu Augustu kā savus klientus. Filips IV arī iesaistījās debatēs. Viņš ne tikai aizdeva viņiem naudu, jo viņi aizsargāja viņu Parīzes grautiņu laikā. Bet par to, ka Filips aizdeva savu dzīvi, var vēl strīdēties. Templieši juridiski uzvarot, ar nelielu cerības staru, Filips Taisnīgais galu galā atteicās pielietot diezgan nekrietnas metodes. Viņš pieprasīja, ka piektdien, 1307.gada 13.oktobra agrā rītā visi Templieši Francijas karalistē tiktu arestēti.

Izmeklēšana tika veikta pēc aizturēšanas. Nākmo septiņu gadu laikā, kamēr viņu brāļi bija apcietināti un spīdzināti, brīvie Templieši meklēja veidus, kā attaisnot sevi Pāvesta priekšā. Teorētiski, viņš bija vienīgā persona, kam viņiem bija jāatbild par savu rīcību. Par nožēlu Templiešiem, Pavēsts arī bija Filipa IV labvēlīgā persona.1312.gada 22.martā pāvests Klements V izsludināja ‘Vox in Excelso’ kā Pāvesta bullu, lai apspiestu Templiešu ordeni. Konspirācijas rezultātā Filips IV un Klements V 1314.gada 18.martā (11.martā) Jacques de Molay un Geoffroy de Charnay tikai notiesāti ar dedzināšanu uz sārta. Notikuma vieta bija 'Ile de la Cité' Parīzē, Karaliskās pils tuvumā. Uguns liesmās Jacques de Molay , 22. un visvarenais Templiešu ordeņa bruņinieks, sacīja pēdējos vārdus.. 'Klements, visu varošais tiesneis un nežēlīgais spīdzinātājs, iesaku tev parādīties 40 dienu laikā Dieva tiesā! Un tevi arī, karali Filip! '

Pāvests Klements V nomira 20.aprīlī un Filips IV 29.novembrī. Pēc Filipa IV nāves, Francijas karaļus iesauca par 'nolādētie karaļi'. Jacques de Molay lāsts karājās pār ciltsrakstiem līdz pat Luisa XVI ( Filipa taisnīgā 22. pēctecis) nāvei. Neatkarīgi no tā, vai tā ir vēsturiska ironija vai trāpīgs simbolisms, Luijs XVI tika ieslodzīts Parīzē cietumā, ko kādreiz izmantoja templieši kāvsavu priekšnieku māju.

Kopš pēdējā Visvarenā meistara, ir notikuši vairāki mēģinājumi iegūt Templiešu mantojumu. Tiešām - tas ir kā magnēts gan zinātniekiem, gan šarlatāniem. Templiešu bagātības, Templiešu ezotērika, Templiešu vara, Slepenie noteikumi.... Neskatotie uz pārdrošu apgalvojumu pievilcību, iespējams, mīts ir svarīgāks par patiesību.

© Copyright Templiers.org - Christophe Staf. All Rights Reserved.
© Tulkoja Ingvilda Tetere, pēc "Balticum Ordo Templi" biedrības lūguma.

________________________________________
Bibliogrāfija

"Chevaliers du Christ - Les Ordres religieux-militaires au Moyen-Age"
Alain Demurger; Editions Seuil 2002

"Les Templiers"
Georges Bordonove; Editions Marabout 1977

"Organisation et vie des Templiers"
Alain Desgris; Guy Tredaniel Editeur 1997

"Le procès des Templiers"
Ivan Gobry; Editions Perrin 1995